Bērnība ir brīnumu un piedzīvojumu pilns laiks. Tas ir laiks, kad mazajam pētniekam viss ir jauns un aizraujošs, un katra pieredze ir kā maģisks piedzīvojums. Kad mēs kļūstam vecāki, mūsu atmiņas par šiem brīnumainajiem laikiem izgaist, tomēr šīs atmiņas ir būtiska bērna būtības sastāvdaļa. Tas ir iemesls, kādēļ daļa vecāku vēlas izveidot saviem bērniem bērnības atmiņu grāmatu, lai iemūžinātu un saglabātu šos vērtīgos mirkļus gan sev, gan grāmatas varoņiem – saviem bērniem.
Bērna atmiņu grāmata ir atmiņu un piemiņu kolekcija, kas ietvert visu, sākot no fotogrāfijām un zīmējumiem līdz piezīmēm un stāstiem. No dzimšanas līdz pirmajiem vārdiem, soļiem un dārziņa gaitām. Tā ir grāmata par ģimeni un mazulīša dzīves sākumu. Neatkarīgi no tā, vai atmiņu grāmatu veido vecāki, vecvecāks vai aprūpētājs. Tā bērnam dos sajūtu, cik pamānīts, nozīmīgs un vecāku uzmanības un laika vērtīgs ir viņš. Bet kā var justies bērns, kam nav sava atmiņu grāmata, kamēr māsai vai brālim, vai arī draugam ir? Izrādās, bērnam šāds pirmo dzīves gadu apkopojums ir gaužām interesants un nozīmīgs.
Pašiem bērniem pirmie gadi ir atklāšanas, izpētes un izaugsmes laiks. Tie ir pilni jaunas pieredzes, dažādu cilvēku un mīluļu, pilna atklājumu, apgūtu prasmju un pirmo baiļu. Pirmie soļi, pirmās peldes, pirmie ziedi mammai, apsveikumi omītei, pirmās snovošanas, atzīšanās mīlestībā, pirmie māsai nogrieztie mati. Tie ir vērtīgi mirkļi, kas nekad neatgriezīsies, un bērni vēlas šīs atmiņas dzirdēt, atcerēties un saglabāt mūžīgi. Kā bērns varētu justies, kad viņu vecāki nesaglabā atmiņas par viņa pirmajiem dzīves gadiem? Cik grūti ir atcerēties atmiņas pirms gada, vai atcerēties savu bērnību? Un, cik grūti mammai ir neapmaldīties, kuras atmiņas ir par šo bērnu, ja ģimenē ir vairāki bērniņi?
Ja vecāki nesaglabā atmiņas par mazulīša bērnību vai neskaidri atminas, bērns var justies nepamanīts, nesvarīgs un pat aizmirsts. Viņi var brīnīties, kāpēc vecāki pietiekami neparūpējās, lai iemūžinātu un saglabātu šos vērtīgos mirkļus. Viņiem var šķist, ka viņu bērnība netika pilnībā novērtēta vai lolota, un tam var būt pat ilgstoša emocionāla ietekme.
Bērns nezinot atbildes un neatceroties īpašus brīžus, var justies kā palaidis garām kaut ko īpašu. Ja bērna vecāki neatceras vai nedalās atmiņās, bērnā tas var raisīt aizvainojumu un pat nomāktību. Ja vecāks ir saglabājis matu šķipsnu, pirmo zīmējumu no brāļa vai māsas, bet ne viņa radošo darbu, tas var izraisīt ģimenē pat greizsirdību un dusmas. Kad bērni redz, kā viņu draugu vecāki lepni rāda mazuļu attēlus, kartītes un citas bērnības piemiņas lietas, tikmēr, kamēr viņam nav ko parādīt. Tas bērnam var likt justies savādākam vai mazāk cienīgam, jo viņam nav šo piemiņu, ar ko dalīties.
Turklāt, kad bērni kļūst pieauguši, viņi var justies kā zaudējuši daļu savas identitātes. Bērnības atmiņas ir būtiska cilvēka dzīves stāsta sastāvdaļa, un bez tām bērniem var būt grūti atcerēties savu pagātni un saprast, kas viņi ir bijuši un kas ir tagad. Viņiem var būt arī grūtības dalīties bērnības pieredzē ar citiem, īpaši ar saviem bērniem, nenododot tālāk ģimenes tradīcijas un vērtības.
Atmiņu neglabāšana par bērnu pirmajiem dzīves gadiem var ietekmēt bērnus emocionāli. Tas var likt viņiem justies mazāk svarīgiem. Tas var arī atņemt īpašas bērnības atmiņas, kas ir būtiska bērna identitātes un dzīves sastāvdaļa. Tādēļ ir svarīgi saprast, ka šo vērtīgo mirkļu saglabāšana, ir iemūžināšanas un lološanas vērta. Fotogrāfijas, stāsti, padomi, viltībiņas, ģimenes tradīcijas, receptes, dziesmas, dzejoļi, smieklīgi atgadījumi, ir gana daudz mirkļu, kā tiek pavadīta bērnība un ir svarīgi iemūžināt un atcerēties pirmos dzīves gadus. Vecākiem šādi rīkojoties, viņi var parādīt saviem bērniem, cik ļoti viņu bērni ir mīlēti un novērtēti, uzdāvinot viņiem nenovērtējamu dāvanu, kas ilgs visu mūžu.
